Vienas mācības jeb sieviete Zemessardzē

Sieviete Zemessardzē

Sieviete Zemessardzē

Ir piektdienas vakars pirms LKI (lauka kaujas iemaņas) mācībām Ādažos. Pašsajūta laba, vien nelielas skumjas par dzīvesbiedru, kuram atkal jādodas komandējumā, tā vietā, lai skatiena attālumā atrastos ar mani mācībās. Jā, arī viņš ir zemessargs. Lai nu kā, Alise sapakota, šoreiz nolikta ar visu ķiveri un uzkabi pie mājas durvīm, lai, nedod Dievs, kaut ko atkal neaizmirstu. Gulēt ejot, skūpsts uz pieres un ātri vien piezogas dziļš, bezsapņu miegs līdz brīdim, kad atveras acis no gaišuma istabā – svētais AKM (Avtomat Kalashnikova Modernizirovanniy), ir plkst. 7.15! Tātad 15 minūšu laikā jāpaspēj saģērbties, iztīrīt zobus, uzvārīt tēju termosam, paēst brokastis, pabarot kaķi, vēlams saķemmēt matus. Oh well, īstam karavīram laiks nav šķērslis! Soma plecos, rupjmaizes rieciens zobos un mans uzticamais bumers jau slīd uz bataljonu.

Lieki piebilst, ka 10 minūtes ir nokavētas… Piedod, nodaļniek, piedod, seržant, iespraucamies nodaļas sastāvā un iztiekam bez attaisnojumiem.

Tālāk seko visas ikdienišķās pirms “pa mašīnām” peripētijas, līdz ķipīši ir uz lāviņas un dudina uz Ādažu poligonu.

No raining – no training šoreiz nav aktuāls. Laikapstākļi pateicīgi, no gaisa nekas nenāk, vējš minimāls.

Šajās mācībās seržants lutina ar kūrortu – apkurināmas teltis, karsts ūdens lauka virtuvē, pat negaidīti tiek pievestas pusdienas, bez kurām gan varētu arī iztikt, jo tā kotlete, kas tusējas pa vēderu, jo īpaši tad, ja vairak jākustas, traucē, tāpēc iztikšu ar pusi kotletes.

Seržants solīja, ka šajās mācībās mūsu klātbūtni pagodinās ne tikai AK4 (Automatkarbin 4), bet arī AKM, un seržants solījumus pilda. Īsi pēc pusdienām mūsu priekšā tiek nolikta čupiņa ar šiem slavenajiem izstrādājumiem. Pāris reizes ir sanācis ar šo ieroci šaut, kā arī gatavojoties iepriekšējā gadā notikušajai “Izlūkpatruļai”, visai raiti tas bija arī jāsaliek un jāizjauc. Nenoliedzami, man patīk šis ierocis, bet, ja runa ir par precizitāti, tad laikam izvēlos veco, labo zviedru kātu vai tā līdzinieku G3 (nopietnai sievietei – nopietni ieroči).

Kad iepazīšanās ar AKM beigusies, tepat aiz trešās priedes mūs sagaida dižkareivis Bērziņš, kurš instruēs mūs par visiem tik iemīļoto vingrinājumu, nu vismaz man noteikti, Uguns un nakts, tas ir, Uguns un kustība. Tieši šī etapa rezultātā pērnā gada jūnijā radās Fūrija jeb Annija. Vai nu mežs apslāpēja manu balsi vai kā, bet šoreiz vien tāda Fūrijiņa no manis sanāca. Tā nu ieslēdzām katrs savu perifēro redzi, soprānus vai basus un bizojām turpu šurpu pa mežu, dublējot komandas – nodaļa, pa pāriem, sedzot un imitējot ložu skaņas ar bam-bam. Ar katru reizi izpildījums arvien labāks, tomēr kopumā darba vēl daudz.

Turpinām iepazīšanos ar AKM jeb kā tauta dēvē kalašu. Pielādējam aptveres, noklausamies īsu instruktāžu un bliežam. Rezultāti kādi nu kuram. Ir gan visai izcili, gan mazāk izcili, bet noteikti uzlabojami. Man personīgi gāja tikai guļus. No celīša Fūrija aizmirsa, ka jātēmē nedaudz zemāk, savukārt stāvus tā pagaidām ir bēdu ieleja. Bet nekas, mierinu sevi ar domu, ka snaiperis neesmu (bet gribētu būt).

Pirmās mācību dienas aktīvā daļa ir noslēgusies. Laiks atpūtai. Pieņemu, ka katrs normāls zemessargs zina to sajūtu, kad tiek noņemta uzkabe un ierocis nolikts blakus uz zemes. Ugunskurs, klačas, smiekli, atslābis prāts un muskuļi. Drīz arī riktējamies pie miera. Mīkstais un siltais snugpack iekļauj mūs savās skavās līdz brīdim, kad kolēģis no blakus guļammaisa atceras kā bērnībā spēlējis pūtēju orķestrī.

Plkst. 7.00 no rīta – VADS, CELTIES! Nodārd Normunda balss.

Rīts kā jau rīts zemessardzē – šķīstošā kafija un aplejama auzu putriņa (beidzot esmu atradusi mācībām ideālu, turklāt ļoti garšīgu un barojošu variantu).

Šodien paredzēta jauna tēma – nodaļas uzbrukums. Pēc plkst. 8.00 uz baltās tāfeles sāk iezīmēties zaļas, sarkanas un zilas līnijas, punktiņi, cilvēciņi. Lēnām uzsūcam šo informāciju arī mēs, katrs iztēlojoties savu darbību poligonā. Ļoti nopietna tēma, kuru ļoti labi raksturo mācībās uzņemtās fotogrāfijas (skatīt Fūrija un Zebiekste). Tuvais uzbrukums, tālais uzbrukums, skrienam, šaujam, izpūšam, atkāpjamies…

Lai ekonomētu laiku, sapakojamies jau pirms praktiskās nodarbības, lai pēc tās varētu doties atpakaļ uz bataljonu.

Katra nodaļa iziet “pa sauso”. Vēl nedaudz teorijas un pielādējam aptveres. Pielādēt ieroci kaujai, uzsākt kustību – maziņš trīceklītis sirdī un maucam.

Nekādas rotaļas smilškastē, this is fucking serious man! Ja gribi dzīvot pats un redzēt dzīvu savu biedru, tad ieslēdz smadzenes mācību režīmā un koncentrējies uzdevumam, citādāk, ja ne ar mieta palīdzību, tad ar vārdiem dabūsi pa pakausi.

Viegli nav, praktiska darbošanās poligonā prasa gan fizisku spēku, gan garīgu. Un te tu saproti, ka dīvāns tavu izturību nepalielinās.

Ložmetējs grabina pie auss, tik tikko dzirdamas nodaļnieka komandas, reorgs un Delta vico uz priekšu. Fūrija saprot, ka nopietni jāpiedomā pie sava fiziskā stāvokļa un domās jau ir nopirkusi trenažieru zāles abonementu (pilnīgi nopietni!). Smiltis biksēs vai sabojāts manikīrs vairs mani nesatrauc.

Pēc katra nodaļas uzbrukuma seko analīze, brīdis, kad seržanta balss tonis var nedaudz pacelties, bet maigumam te nav vietas. Jārunā tā, lai visi saprot.

Nododam deklarāciju un izdarām vēl pēdējo darbiņu – savācam tukšās čaulītes.

Dismount 17. Pretgaisa aizsardzības bataljonā. Katra nodaļa ieņem ērtāku stūrīti, un nododamies ieroču tīrīšanai. Ierastos smieklus nomaina klusums, jo ir svētdiena, salīdzinoši vēls, un jāiztīra ne tikai nodaļas ložmetējs, bet arī katram savs AK4 un iepriekš minētie AKM. Lieki piebilst, ka visiem pēc iespējas ātrāk gribas tikt karstā dušā un siltā gultā.

Atbraucu mājās, un viss iepriekš minētais tiek sniegts, pat rosols uz galda vēl stāv. Lieti noder arī vēsa glāze Pinot Grigio. Nagus līdz galam noberzt neizdevās, bet nekas, gan jau kolēģi sapratīs, galu galā – esmu zemessargs un sargāju tēvzemi.

 

Autors: Annija Rēdele

 

Ja vēlies pievienoties Zemessardzes 17. Pretgaisa Aizsardzības bataljona zemessargiem, tad vairāk informācijas vari iegūt šeit.