Darbs ar karti un orientēšanās

Kārtējais 17. Pretgaisa aizsardzības bataljona treniņš norisinājās š. g. 9. un 10. jūlijā Dobeles novada Gardenē – kādreizējā Padomju armijas kara pilsētā. Daļā poligona ierīkota bīstamo atkritumu izgāztuve, bet lielākoties teritorija ir neapsaimniekota un aizaug.

Šoreiz bataljona zemessargi gatavojās orientēšanās nodarbībām. Kādam tas bija jau kārtējais treniņš, bet kādam – pirmā reize. Nekāda centralizēta ēdināšana – katram jānodrošina sava enerģija, sarūpējot pārtikas grozu divām dienām.

Rīts. Zemessargi ierindā, īsi un konkrēti organizatoriski vadības norādījumi, un saskaņā ar laika plānu Scanias izbrauc no bataljona teritorijas.

Ierodoties Gardenē, zemessargi iekārto nometni – mežā “saklāj gultiņas” un saņem pirmo uzdevumu – pēc koordinātēm noteikt kontrolpunktus kartē un pēc pavēles distances, punktus apmeklējot noteiktā secībā, septiņus kilometrus nostaigāt trijās stundās un atgriezties nometnē.

Iesācējs saprot, ka trūkst pamatiemaņu, tāpēc kā dadzis pielīp pieredzējušākā kolēģa sānam, vēro un mācās lasīt karti. Uzpildītas ūdens blašķes, karte, kontrolpunktu leģenda, kompass un orientēšanas šarms var sākties.

Katram ir sava stratēģija, bet mērķis visiem viens – sekmīgi un ātri pabeigt distanci, tāpēc būtiski ir ievērot leģendu, izvēlēties raksturīgāko orientieri, izplānot ceļu, noorientēt sevi un karti. Viens ir teorija, bet praksē nostrādā teiciens: kam nav galvā, tam ir kājās, jo kāds aizrauj par tālu vai paņem lielāku līkumu. Turklāt, kārtējo reizi var pārliecināties, ka ne vienmēr taisnākais ceļš būs īsākais.

Pēc noteikto stundu pastaigas visi ir savlaicīgi atgriezušies nometnē un gatavi nākamajai nodarbībai – maketu izveidei. Katram iedala vienu kartes kvadrātu, lai no pieejamajiem dabas līdzekļiem izveidotu maketu, pēc kura varētu orientēties dabā bez kartes. Kamēr pats nepamēģināsi, sapratnes nebūs. Veicot visu maketu analīzi, beigu beigās kaut kas jau aizķeras un izkristalizējas galvenie principi – zīmīgākie orientieri, proporcijas un mērogs, kas jāievēro šādos uzdevumos.

Atpūta, vakariņas un gatavošanās nakts pārgājienam. Formāts tāds pats kā dienā – orientēšanās pa pāriem. Zināms vien, ka karte nav precīza. Laika gaitā parādās jauni meža celiņi, aizaug mazāk lietotas stigas. Laiks ir vasarīgi silts, lietus uz mirkli atsvaidzina, kājas zābakos paliek vienmērīgi slapjas, kas nedaudz mobilizē.

Vakars. Ar Scaniām izvadā un “izmētā” katru pāri savā punktā, no kuriem jāatgriežas visiem vienā mērķī – atpakaļ nometnē. Paredzētais laiks no četrām līdz piecām stundām, trases garums 7 kilometri.

Naktī dažādas tikšanās un piedzīvojumi. Kādam redzes kontā astoņas stirnas, divi bebri, viens ļoti sirdīgi šņācošs zalktis. Šajā apvidū esot ļoti daudz mežacūku – zvēriņu, kurus pašus neviens neredzēja, tikai pēdas un pēc sivēnu labākā “chanel” zināms, ka tie ir kaut kur tuvumā. Cits atradis brieža ragu, trofeja tiek seržantam.

stirna

Bilancītes arī dažādas – daži nogājuši 36 kilometrus divās dienās, citi 25. Savukārt naktī viens otrs spējis pārvietoties tikai 500 metrus stundā. Nometnē zemessargi atgriezās laikā no plkst. 2.00 līdz 6.30. Tie, kuri ieradās agrā rītā, nakti bija iebriduši dziļā purvā, secinot, ka dažādas mobilo ierīču aplikācijas un cita tehnika nevar sacensties ar cilvēka prātu, kas ir nozīmīgākais instruments, lai veiksmīgi izietu gan no purva, gan no meža, kā arī sasniegtu mērķi kā treniņos, tā dzīvē un sadzīvē.

Parasti mācībās katrs aizvien vairāk un labāk izjūt savu komforta zonu, kura savukārt civilajā dzīvē tikai paplašinās. Tu saproti, vai Tev vajag SealSkinz zeķes vai Lowa zābakus, vai jāpaņem līdzi diegs ar adatu paša vai kolēģa vajadzībām, vai gultiņu jāsaklāj citā vietā un virzienā, un kāda sviestmaize vai enerģijas batoniņš noder attiecīgajā situācijā.

Mācības nav tikai drills. Tās ir pārdomas par dzīvi, pārdomas par aicinājumu kā tādu, par vīrieša un sievietes esamību militārajā dienestā un saikni ar civilo dzīvi.

Tikai mācoties un darot, veidojas sapratne un iemaņas, kļūdoties – krāta pieredze. Mācību mērķis ir apzināti virzīties pa vienu pakāpienu uz augšu – būt gatavam un spēt aizstāt pārinieku vai nākamo pēc pakāpes augstāku biedru.

Rīts pārsteidza ar to, ka zemessargi bija saviļņojuši instruktorus, kuri nolēma paredzēto 20 kilometru individuālo orientēšanos atlikt uz citu reizi, jo daļa zemessargu šoreiz savu izturības potenciālu bija atstājuši purvā, tāpēc mājās – 17. Pretgaisa aizsardzības bataljonā atgriezās netipiski agri.

Agrā atgriešanās bija vietā un vainagojās ar uzsaukumu “priekā” par mācībām, par seržantiem, kuri kārtējo reizi dalījās ar savu profesionālo un pozitīvo militāro mantojumu, par zemessargiem, par Latvijas armiju, kam todien, 10. jūlijā, svinēja 97. dzimšanas dienu!